pret maniem vaigiem sitās smiltis, pār maniem vaigiem nokrīt pa asarai. Diena, kad es smiltīs ierakstu savu dzīvi un ļauju vaļu pavisam sievišķīgām pārdomām.
Tu esi kaut kur tālumā, es ieķeros vēja atnestā spilvenā, kas Tavu smaržu glabā.
Es ilgojos. Es ilgojos un čukstu Tavu vārdu. Mīļš.
Es nolaižu acis uz savām rokām. Uz viena pirksta mirdz pinums. Pinums, kurā ievīta mūsu tagadne, Tava un mana pagātne un es ļoti vēlos ticēt, ka tur vijās arī mūsu nākotne.
Kad teici, ka pusgads ir maz, es purinājos pretī… Jo man mūsu ir bijis tik daudz un man gribas tik daudz ar Tevi.
Jā, pusgads (tagad jau tūlīt 9 mēnēši, nav daudz. Bet - kad iedomājos, ka man šis laiks būtu bijis bez Tevis, es nesaprašanā savelku pieri, kā??? Kā var būt kaut kas bez Tevis? Bez Taviem burvīgajiem un tik dzidarajiem bērna smiekliem, bez Tavas nopietnības un aizrautības. Bez Tavas pacietības un atbalstošās rokas.. Kā? tapēc, es varbūt pat nemēru laiku, es skatos savā sirdī un dvēselē, kādu vietu Tu esi iemīļojis. Mani visu. To vissliktāko un vislabāko manī Tu es aptaustījis, papurinājis, noglāstījis. Tu mani pieņem un ļauj man pieņemt pašai sevi.
Gribu, lai izlasi manus nakts nemierīgos atsitienus pret lapu… pret smiltīm. pret vēju.
Lai laiks rit savu ritējumu. Es dzīvošu katru mirkli.
Add comment
Comments