“Cerība ir spēks – tāpat kā gaidas. Mēs daudz ko gaidām no sevis un arī no pasaules. Gaidīt labas lietas ir attaisnojami. Taču, par nelaimi, gaidas bieži mēģina kaulēties ar Dievu. Sirds dziļumos gaidām, ka Dievs mums kaut ko dāvās tikai tāpēc vien, ka lūdzamies un meditējam. Šo domu labāk nelolot – ja nepiepildīsies tas, ko gaidījām, kļūsim dusmīgi, vīlušies, pat postoši.
Gaidas ierobežo un sasaista. Mums ir jāspēlē sava loma, negaidot sev nekādu sevišķu atlīdzību. Tad tas, kas paliks, būs mūsu saldākā cerība. Cerība ir salda, dievišķa un iedrošinoša. Ja ceram, bet cerēto negūstam, mēs nesaniknojamies un nepiedzīvojam vilšanos, jo cerībā mīt dievišķs pieskāriens. Mēs zinām, ka šodienas cerība ietver rītdienas realitāti, un, zinot to, mēs varam gūt milzīgu iekšējo spēku.”*
Jāsaka, ka pareizi būtu atbildēt – es neko negaidu. Pareizi? Esmu pašpietiekama. Bet tomēr, ar šo jautājumu galvā un arī sirdī es staigāju ik dienu, jo godīgi sakot, cilvēks vienmēr kaut ko gaida. Iemācoties sadzīvot ar sevi un savām gaidām, mēs spējam tās vieglāk palaist vaļā. Jo nekas tik ļoti nesastindzina dzīvi kā gaidas.
Ir vairāku veidu gaidas. Tās, kuras izlolojam, kad esam vienas, un tās, kuras izvirzam savam vīrietim, kad esam viņu atradušas. Tās pirmās ir ilūzija, jo vientulība liek mums būvēt sapņu pilis tālu projām no mums pašām, mēs lejam pamatus grandiozai pilij, bet piemirstam, ka jābūvē tilts līdz tai pilij, jo tas ir ceļš, kas mūs turp var aizvest. Ne velti saka, ka ir jāsāk ar sevi. Jānostiprina savi pamati, jānodefinē gaidas pašai no sevis un no savas dzīves. Pašpietiekamības sākums dzimst tieši vientulības mirkļos. Vientulība, ak, šis rūgti saldais vārds. Bet to pieņemot kā dāvanu, neskatoties tai zobos, mēs varam izlobīt no tās pašas sevi.
Sieviete attiecībās jau nepiedzimst tad, kad sākās attiecības un uzplaukst mīlestība. Viņa ir pirms un paliks arī pēc. Es sevi esmu audzinājusi, izzinājusi, pamocījusi, sadrupinājusi un no jauna nostiprinājusi, klusi pie sevis cerot (gaidot), ka mani atradīs mīlestība. Klusi, jo skaļi vairs nebija spēka. Klusi, jo manī skanēja vēl nenorimušās skaņu virknes no aizgājušām mīlestībām, no kurām tiku gaidījusi un beigās arī negaidījusi tik daudz.
Jā, reiz es patiesi mīlēju vīrieti, neko negaidot no viņa, es teicu. Tik ļoti biju uzbūrusi mūsu pasauli, ka nepamanīju, ka viņš nemaz nedzīvo šajā pasaulē. Skarba, jo skarba dzīves mācība. Lieki gan piebilst, ka pasaule un sabiedrība ap mums izdarīja spiedienu – Jums abiem ir tie gadi, jādomā par ģimeni, cik tad ilgi tā plivināsieties? Un? Izrādās, ka vajadzēja gan plivināties ātrāk vienam no otra prom, jau tajā brīdī, kad tie tauriņi aizlaidās no viņa prom. Es domāju, ka viņš nemāk mīlēt, ka man jābūt pacietīgai, saprotošai. Jā, to gan es iemācījos no viņa. Pieņemt - beznosacījumiem. Uz brīdi tā dzīvot patiesi bija vieglāk – jo “man neko nevajag” poza ir ērta. Es no rīta noskaloju asaras, uzkrāsoju lūpas un skaldu un valdu, jo man taču neko nevajag. Protams, tas, kas notiek šīs pozētējas sirdī un arī miesā nakts klusumā, kad lūpas sakniebjas ilgās un vientulība samērcē acis, paliek neredzams. Šīs abas sievietes satiekas tikai dažreiz – pašpietiekamībā un cerībās.
Kāda gudra sieviete man teica, Tu vispirms pati saproti, ko Tu gribi un tad tikai to vari gaidīt. Šos vārdus es ilgi nesapratu vai arī mēģināju tos pielāgot sev, nevis izmainīt sevi pati. Tas nenācās viegli, savas gaidas un cerības sijāt caur sietiņu. Pa vidam gadījās pa graudiņam, kas skaudri iedūrās sirdī un ar grūtībām bija to atmest malā. Iemācīties savas cerības iemiesot rītdienas realitātē, atmetot lieko un saklausīt pati sevi. Un pretī es gaidīju tieši tādu, manas gaidas satikt Vīrieti pāšpietiekamu savā būtībā, kas pieņemtu, saprastu un vienkārši mīlētu mani. Vienkārši tapēc, ka es esmu.
Ne velti vārds mīlestība ir viens – bet sajūtas, jūtas un emocijas, ko tas iemieso tik dažādas. Vecākus mēs mīlam pavisam savādāk kā mīlam savus bērnus; draugus mēs mīlam krāsaināk, jo tos mēs paši izvēlamies. Kā mēs mīlam vīrieti? Kā es esmu mīlējusi Vīrieti? Kaislīgi, draiski, vieglprātīgi, arī izmisīgi, draudzīgi, naivi... Un – atskatoties, es redzu, ka mīlestibas peiskārieni, ko esmu piedzīvojusi ar viņiem, nav zuduši, tie turpina dzīvot savās realitātēs, bagātinot milestības krāsu paleti. Jā, toreiz tur atpakaļ laikā, kaut kas sagāja greizi, kad mīlestībai bija jāmaina forma un jāmaina attālums, bet tas jau nemazina pašu mīlestību. Tam es ticu. Tās ir manas gaidas. Mīlestība reiz sākusies, nekad nebeigsies.
Vai cilvēks no cilvēka maz drīkst ko gaidīt? /Man galvā atskan teiciens, ko esmu bieži dzirdējusi: “tas jau bija gaidāms no Viņa”/ Vai pasakot otram “Es Tevi mīlu” - mēs pasakām arī “Es no Tevis gaidu.”? Mīlestība ir svētība, tā uzlikusi mums savu roku un devusi iespēju dzīvi dalīt, baudīt, smelt ar kādu kopā. Pirms vēl attiecības nonāk altāra un likuma priekšā, pārim mūsdienu pasaulē šie solījumi jau bijuši jāpierāda dzīvē. Kas tiek gaidīts no pāra? Vai tas, ka viņi būs kopā priekos un bēdās, laimē un nelaimē, bagātībā un nabadzībā? Vai tas, ka viņu mīlstība būs tik svēta, ka ielaidīs šajā pasaulē jaunu dzīvību, to kopā uzaudzinās, izskolos un laidīs pasaulē? Latviešiem gaidības ir arī laiks, kad sieviete gaida bērnu. Tās arī ir tās gaidas – būt drošībā pie sava vīrieša, lai zem Tavas sirds varētu pukstēt vēl viena. Tās ir skaistas gaidas.
Esam godīgas pret sevi un atzīstamies, ka mēs gaidam no Viņiem. Katru dienu gaidam. Jā, es gaidu, ka viņš nāks mājās. Jā, es gaidu, ka viņš, mani noskūpstīs no rīta, kad miegā vēl berzēju acis. Jā, es gaidu, ka viņš uz mani skatīsies kā uz viskaistāko un viņa vienīgo. Gaidu, ka viņš mani sapratīs brīžos, kad pati nesaprotu sevi. Gaidu uzticību, pacietību, cieņu. Es gaidu, ka viņa dzīvē man nebūs vieta jāmeklē, bet viņš to vienkāŗsi iedos. Pavisam vienkārši – es neko negaidu? Viņam pretī varu nolikt sevi - to, kas uzticīgi var gaidīt mājās, koķeti ievilkt tīrā gultā, klusu klātbūtni , kad nogurums ir nomācis, dzirkstošu acu skatu no rīta, vienkārši tapēc, ka man ir prieks Viņam pamosties blakus. Mēs apmainamies gaidām, tādā veidā tās piepildot, jo es negaidu, bet gribu, lai viņš ir laimīgs. Mīlēt otru ietver sevī rūpes par otru cilvēku, cieņu pret viņu, atbildību un otra cilvēka izpratni. Cilvēkam ir jāmīl cilvēks, lai spētu mīlēt pats sevi. Un gaidas sākas tad, kad pilnībā uzticamies otram. Kad esam savu pasauli atklājušas mīlestībai tik ļoti vaļā, ka nebaidamies, ka tur iepūtīs arī ziemeļvējš, tad arī atļaujamies gaidīt.
Gaidīt pašai nekustoties ir kā sastingt uz vietas, vērojot kā pasaulei turpina griezties. Savas gaidas un cerības dalīt un piepildīt, nepārstāt sapņot, un izdzīvot savas realitātes katru mirkli. Mierīgas mēs nespējam būt, tapēc arī gaidam. Vienkārši tapēc, ka esam.
*no Šrī Činmoja grāmatas "Prieka spārni"
Add comment
Comments